IzraēlasPieraksti

Neilgi pirms došanās uz Izraēlu, kad savā Rīgas dzīvoklītī jau lēnām sākām kravāt mantas un plānot, ko ņemt, ko atstāt, tīri nejauši LTV1 uzķērām vakara interviju ar Izraēlas rakstnieku Amosu Ozu. Toreiz tā nedaudz pavirši, cita starpā noskatījāmies raidījumu, taču nesen atradu to internetā un noskatījos vēlreiz.

Starp daudziem interesantiem viedokļiem par politiku un sadzīvi tuvajos austrumos, visvairāk iekrita prātā šī frāze: „Izraēla ir Fellīni zeme! Cilvēki var radīt politisko, vēsturisko, vai jebkādu citu jautājumu diskusiju autobusu pieturās, stāvot rindā pēc pārtikas vai gaidot pie ārsta. Te visi runā un neviens neklausās!”

Tā vien šķiet, ka gada laikā, kas pabūts šeit, nākas ne tikai piekrist pašu izraēliešu tautieša teiktajam, bet pat papildināt to. Šeit dzīvojošajiem ļaudīm patiešām piemīt vieglprātīgais un tai pat laikā agresīvais Vidusjūras raksturs, kas izpaužas jebkurā dzīves jomā. Taču šķiet, ka tas ir kaut kas vairāk, kā pasaulslavenais Vidusjūras temperaments, kaut kas izteiktāks kā vienkāršs egoisms, kaut kas vairāk kā pavirša nevērība pret citiem. Man šķiet, ka to varētu saukt par dabisko egocentrismu, par dabas dotu talantu, domāt tikai par sevi.

Šeit ļaudis rīkojās tieši tā, kā viņiem ir visērtāk, un ir skaidri redzams, ka netiek ņemtas vērā citu cilvēku neērtības. Satiksme šeit ir vienkārši neiedomājama – neviens nerāda pagriezienus, apdzen kā pagadās, visur pa vidu maisās motorolleri, kuriem noteikumu vispār neeksistē un biežāk kā ielas braucamo daļu, tie izmanto ietves, lai pārvietotos. Automašīnas tiek novietotas, nedomājot par to, vai tas kādam traucēs, motorolleri uz ietvēm tiek pamesti nevis paralēli, bet šķērsām, kā pagadās. Cilvēki, nākot pretī, nekad nepados ceļu, bet ies tieši pa vidu un nevainīgi skatīties uz tevi, kamēr tu sprauksies gar krūmiem. Šeit neviens nedomā par citiem; šeit neviens neklausās, visi tikai runā. Dabiskais egocentrisms!

Bet pats īpatnējākais ir tas, ka ne jau viņiem ir grūti, bet mums, iebraucējiem. Šeit cilvēki tādi ir no dabas, līdz ar to nekad un nekur šeit neredz to naidu, kādu līdzīgās situācijās būtu iespējams izjust Latvijā. Šeit nekad neviens nenoraudzīsies ar naidpilnu skatienu uz kādu, kurš viņam pielīdis ar mašīnu priekšā un nemēģinās pēc tam atriebties, kā tas bieži ir novērojams uz ielām Rīgā. Varbūt mazliet noplātīs rokas, bet ātri samierināsies ar to, ka viņš ticis pārspēts.

Šeit cilvēki neapzinās, ka viņi ir egoisti, viņi neizjūt ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus, darot kaut ko, kas uzskatāmi traucē citiem. Viņi ir tādi pēc dabas! Savā starpā viņiem sadzīvot ir viegli, jo visi runā, bet neviens neklausās – galu galā visiem šķiet, ka tie ir panākuši savu!

Pavisam citādāk ir tad, kad ar šo kultūru sastopas tie, kas nav pieraduši pie tādas sabiedrības. Brīžiem ir tāda sajūta – tu skaidri redzi, ka tevi pilnībā aptin ap pirkstu, bet tu vienkārši nespēj neko padarīt, jo tas notiek tik atklāti, ka tu tiec apdullināts. Reizēm šķiet, ka no naida varētu pārsprāgt, kad veca ebreju tante ielien priekšā rindā lielveikalā, bet ir skaidri redzams, ka pārējiem tas šķiet tik dabiski. Kāds varbūt aizrāda, iespējams, pat tiek uzsākts strīds. Bet šie strīdi nav naidīgi… tie ir dabiski, bet bezjēdzīgi, jo visi tāpat paliks pie sava.

Pat jauniešu kompānijās par naidīgumu un fizisku izrēķināšanos nevar būt ne runas, šeit par visu tiek diskutēts. Un cilvēki daudz vieglāk spēj norīt to, ka viņi ir pārspēti – tāda sajūta, ka viņi katrā atgadījumā saskata mācību un tā kļūst gudrāki un apķērīgāki. Bet mums iebraucējiem ir grūti.

Vismaz kādu laiku bija! Tagad sāk tirdīt jautājums par to, kas notiks, kad atgriezīsimies mājās, jo vairāk kā skaidrs, ka pa šo gadu būsim uzsūkuši sevī daudz no vietējās sabiedrības kultūras. Diez, kas notiks, kad nostādīsim to pretī Latvietim „parastajam”… Kas būs, ja Rīgā uzrunāsim tanti trolejbusa pieturā, vai šmauksim rindās Rimi…

Noslēdzot, papildināšu ar vēl vienu citātu no intervijas ar augstāk minēto rakstnieku. „Es iedomājos, ka Romiešu valdīšanas laikā bija tāpat kā šodien[...],ja jūs domājat par praviešiem vai Jēzu, tad tas ir tas pats gēns, iedomājieties, Jēzu – vienkāršs ciema iedzīvotājs no Galilejas, viņš stāv uz akmens un stāsta savas idejas, daži klausās, bet citi met ar akmeņiem[...] tanī laikā bija daudz tādu praviešu”.

¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬¬

P.S. Šis raksts tapis jau labu laiku atpakaļ un tikai tagad šķiet, ka ir īstais brīdis to publicēt.