Šeit visi ir tik pļāpīgi, ka reizēs, kad pat piedrūzmētākajā krustojumā esi savās domās, kāds tevi traucē. Taču no otras puses, ilgi šeit nevar palikt ar sevi un sevī, katrā ziņā uz ielas jau nu noteikti ne.
Un ne tikai pati mentalitāte šejieniešiem ir tāda atvērta, pļāpīga un uz diskusijām vedinoša, bet pilsētvide ir veidota tā, lai tu vienmēr ar kādu parunātos.
Telavivā, vienalga, vai tu pastaigājies ar suni un piestāj suņu spēļlaukumā, vai skrien un pēc tam taisi presīti publiskajā trenažieru zālē, vienmēr būs iespēja saskarties ar kādu citu un parunāties. Par suņiem, par sportu, par pilsētu vai dzīvi.
Vistipiskākais piemērs būs vienreiz jau nobildētie soli pilsētas ielās. Tie ir novietoti nevis taisni vienā rindā, bet gan pagriezti viens pret otru. Lai gaidot autobusu diviem gaidītājiem laiks paskrietu ātrāk, kāds smaids dienu padarītu gaišāku vai joks – jestrāku. Pat parkos vietām soli ir iekārtoti pusaplīšos un tikko uzceltajā pilsētas skvēriņā ir ienākuši pavisam jauni soli – elipses formā – lai sēžot vienā galā var paskatīties un parunāties ar otrā galā sēdošo. Ne tā kā Latvijā – taisnās rindās, lai runājoties vieglāk būtu vērties tālumā un neskatīties sarunas biedram acīs. Un pasarg’ Dievs vēl nolikt divus solus pretī! Tauta protestēs. Un visdrīzāk to ieņems tikai palielas kompānijas piektdienu vakaros ar maisiņos ievīstītām tumšbrūnām pudelēm. Diez vai pie mums kāds uzdrošinātos apsēsties pretī pavisam nepazīstamam cilvēkam un uzsāktu sarunu. Ja arī uzsāktu, soliņa biedrs kaut ko noburkšķētu. … iespējams. Bet ja nu tas ir tas jaukais sestdienas rīts, kad divi svešinieki ir izgājuši parkā veldzēties un labprāt parunāt par neko vai par dzīvi? Vai tomēr nebūtu jauki, ja mums, kautrīgajiem latviešiem, kaut nedaudz palīdzētu sarunāties vienam ar otru?
