Ar Jordāniju ir kā ar puvušo sieru: kad pirmoreiz to ieraudzījām, likās, ka tas ir kaut kas no kā labāk izvairīties, sazin ko vēl dabūs pēc tā ēšanas, bet kad pirmoreiz pagaršoja… Par Jordāniju mūs sākumā biedēja, lai tur nemaz kāju nesperam, ka tur mūs apzags, apčakarēs, ceļi esot slikti, viss arābiski, neko neatrast utt. Taču līdz ar pirmās dienas vakaru bija skaidrs, šī vieta ir jāizbauda un te ir jāatgriežas. Un piedodiet, ja ar Jordānijas brauciena stāstīšanu esam aizrāvušies, taču tā noteikti ir valsts, uz kuru ir vērts aizbraukt un varbūt kādu mūsu stāstījums iedrošinās to izdarīt un nebaidīties. Turklāt pašiem šīs sajūtas gribas saglabāt un šķiet, ka pēc gada, sēžot Latvijas pļavā, būs labi atkal palasīt un paskatīties bildes.
Un beidzot arī galerija par Jordānijas braucienu.
Pa Arābijas Lorenca pēdām
Tikmēr, kamēr mūsu ceļabiedri sakāpuši otrā mašīnā dodas atpakaļ uz Izraēlu, mēs nolemjam divatā izmantot Latvijas otrās Neatkarības dienas piešķirto brīvdienu un dodamies dziļāk iekšā Jordānijā.
Mūsu plāns ir vairāku stundu brauciens ar džipu pa izslavēto Wadi Ram tuksnesi, kurā uzņemta filma „Arābijas Lorencs” un pēc tam jauka pirmdiena Sarkanās jūras krastā Akabā.
Jau pēc stundas, nobruņojošies ar ūdens pudelēm mugursomās, sēžam džipā, kurš ir tikpat vecs kā mēs. Turklāt bez neviena spoguļa, durvju mīkstajiem paneļiem un citām ekstrām. Kondicionieri gandrīz 40 grādu karstumā arī te neatrast, bet ceļošana iekšā tuksnesī tieši šādā agregātā piešķir visam braucienam īpašo burvību. Nu kas gan vairs tas būtu par beduīnu tuksnesi jaunā Land Rover džipā ar kondicionieri? Mēs braucam sagrabējušā džipā, visi logi vaļā, mati plīvo un tuksnesis elpo mums sejā. Ūdens pudeles mūsu šoferītis – gids glabā no klozetpoda norautā ūdens tvertnē, kas iespiesta pa vidu abiem priekšējiem krēsliem. Ceļu nav, vietām ir tikai riepu pēdas krustu šķērsu. Esam izvēlējušies riskēt un neklausīt oficiālās norādes, kas liedz ņemt nelegālos gidus. Nolēmām ņemt gidu, kas vedīs mūs tur, kur vēlamies un turklāt ļaus ietaupīt 17 dinārus. Džipu tūres te ir padārgs prieks, 3 stundas tuksnesī oficiālā tūre maksā 67 dinārus, nelegālā 50. Dīvaina tā Jordānija – galvaspilsēta līdz šim ir izrādījusies pati lētākā vieta. Jo tālāk uz Dienvidiem kustamies, jo dārgāk kļūst. Turklāt uz Dienvidiem ir arvien dziļāks tuksnesis, bet ko darīt, tas arī piesaista tūristus. Un šeit nu mēs nevaram kā Pēterburgas pilīs izlikties par vietējiem, lai tiktu cauri ar lētāku ieejas maksu.
Beduīnu ‘amatniecība’
Mūsu gids Saīrs tipisks beduīnu puisis – melnām acīm, garām, skaistām skropstām, kefiji galvā un tērpies garā zilā kleittērpā stāsta, ka piedzimis šajā tuksnesī, beduīnu teltī, bet tagad jau dzīvo ciematiņā (kas gan sastāv no dažām mājām un veikaliņa). Viņam vairs nemaz negribētos nīkt vilnas teltī tuksnesī un ganīt aitas. Un tagad jau neviens beduīns ar to vairs nenodarbojoties. Visi tagad ir tūrisma industrijas pārstāvji, par ko jau pārliecinājāmies Petrā. Saīrs gan saka, ka viņa tēvs sākotnēji vēl bijis gans un piedzīvojis arī filmas „Arābijas Lorenss” uzņemšanu, bet vēlākos gados tāpat sācis darboties ar tūrismu. Un pēc cenām spriežot, tas patiešām varētu būt ienesīgāk kā kazu ganīšana. Gids stāsta, ka tādi tūristi kā mēs viņam gadās reizi trijās dienās, ziemā, protams, daudz retāk. „Bet 2009 gads būs ļoti slikts,” bažīgs ir Saīrs, stāstot par krīzi tūrisma industrijā.
Ar galvu pret jumtu
Tikmēr mēs joprojām traucamies cauri tuksneša bezceļiem. Kad mēģinām padzerties, tad slapjš ir viss beņķis, ik pa brīdim galva saduras ar griestiem – tik traki kratāmies. Bet sajūta ir fantastiska, braucam cauri tuksnesim, nav nevienas citas mašīnas, vietumis vien kāda beduīnu telts pieslieta pie lielām klintīm. Ir tikai milzīgs tuksneša plašums un augstās klintis malās. Šis ir īpašs tuksnesis, jo nav tukšs un garlaicīgs kā daudzviet. Te ir daudz ko redzēt – gan smilšu sanestie kāpu kalni kā Sahāras tuksnesī, gan klinšu dažādība tik liela un neparasta, kā arī dabīgie klinšu tilti. Mēs piestājam pie smilšu sanestās kāpas. Saīrs aicina kāpt laukā un skriet pašā kāpas galā. No lejas jau liekas, ka nekas īpašs tur nav un arī necik augsta tā. Taču skrienam. Pēc pāris soļiem, Zane iekliedzas, jo smiltis ir verdošas, bet Zanei kājās sandales. Laikam jau nav tie prātīgākie apavi, bet kalnā jātiek, lai vai kas. Pastāv, pasūkstās un tad fiksi skrien kalnā. Pēc mirkļa atkal kliedz.
Pie augšas kāpa piegulstas savam balstam – akmens klintij un tad jau var doties pa ēnas pusi, kur kājas nesvilina. No pašas augšas mūsu baltais limuzīns izskatās sīks kā sērkociņu kaste un kāpa daudz augstāka. Nolemjam rāpties vēl augstāk klintī. Visapkārt paveras brīnumains skats – krāsas nepierasti sārtas un zilpelēkas. Liela dabas varenība un mēs kā divi mikroskopiski kukainīši plašā tuksneša priekšā.
Nākamā pieturvieta ir pie vienas klints, kas tik skaisti izrobota kā 
mežģīņu spilvendrānas maliņa. Skaidrs, ka šī siena ir īsts klinšu kāpēju sapnis. To no otras klints atdala sīka aiza, kurai pa vidu vēl aug mazs zaļš kociņš. Kur tad šis te ūdeni var ņemt? Pie klints beduīnu telts, Saīrs tur sabučojas ar draugu un aicina arī mūs iekšā. Mazais puisēns atnes mums karstu tēju mazās stikla glāzītēs: saldu un melnu. Veldzējamies telts ēnā uz paklājiem un dzeram karstu.
Profesija – būt beduīnietei
Vēl pēc mirkļa jau kratāmies baltajā džipā. Saīrs piedāvā mūs aizvest pie beduīnu sievietes, ko ciematā uzskata par vienu no pēdējām, kas nedzīvo mazajās bloka mājās, bet joprojām nakti pārlaiž melnā teltī klints pakājē. Mazliet šaubāmies, vai to vajag, bet ļaujamies. Saputinājis smiltis un aizbaidījis kazas, mūsu braucamrīks piestāj pie garas telts ar trim iedaļām. Mums ļauts ieiet tikai vienā, tai pa vidu ar akmeņiem norobežota ugunskura vieta, tajā vēl gruzd pelēkas oglītes un malās mazi matracīši, kur pēcpuses piemest. No otras ‘istabas’ iznāk paveca sieviete melnā kleitā, ar pāris tetovējumiem uz sejas, kas ir cigoriņu kafijas krāsā. Viņa angliski nerunā, bet mēs ar pāris frāzēm arābiski sveicināmies. Saīrs palīdz sarunāties un tā noskaidrojam, ka ar viņu pagaidām vēl dzīvo jaunākā meita, kas pēc mirkļa mūs cienās ar tēju. Taču meita jau noskatīta un pēc trim mēnešiem pametīs telti un tuksnesi, lai dzīvotu ciematiņā. Tur viņas līgavainis šobrīd ceļot māju. Savukārt vīrs pašai sievai arī ir tūrisma darbonis. Strādājot vienā no tādām teltīm, kurā vēl pirms mirkļa tikām cienāti ar tēju. Tādas ir pie pāris apskates vietām, kur vietējie vīri, vārot melnu tēju, arī pelna dienišķo maizi. Tūristiem šajās vietās ir nerakstīts likums atstāt kādu dolāru. Tāds te tas tūrisma darbs. Dažs vēl pārdod pa kādai krellei vai ziedlapiņu tējai. Pēc brīža mūsu viesistabā ienāk ‘pēdējā’ meita un ienes karstu tēju un svaigu kazas pienu ciemiņiem. Viņa nedaudz runā angliski, tāpēc apsveicam viņu ar gaidāmo notikumu, bet viņa pateicas un aši pazūd otrpus melnā priekškara. Parunājamies mazliet par beduīnu tradīcijām, viņu izpratni par Korānu un to, vai maz kāds šeit pēc desmit gadiem vēl turēs kādu aitu. Atvadoties sievietei plaukstā jāiespiež pāris dolāru. Un tad jau arī skaidrs, ka šī sieviete ir tāda pati vien tūrisma darbone kā viņas vīrs. Tikai viņas pienākums ir būt beduīnam.
Laiks lēnam tiecas uz mūsu tūres beigām, bet mums priekšā vēl tālākais galamērķis – Lielais tiltiņš. Piebraucam pie klinšu izrobotā tilta, kas slejas vairāk kā 20 metru augstumā. Uz tā šobrīd viens pavecāks pārītis, bet pa malu no klints ar basām kājām veikli lejā skrien kāds Saīra draugs. Ļoti smaidīgs un skaists puisis. Abi ar Saīru atsēžas klints paēnī un smēķējot gaida katrs savus klientus. Tikšana līdz gleznainajai vietai nav nemaz tik viegla, nekādas iestaigātas taciņas, vai trepīties, rāpies tik pats ar savām rokām augšā klintī. Visas bailes no augstuma un doma par to, ka atpakaļ tikt varētu būt vēl trakāk, ir jāmet malā. Augšā ir jātiek, lai vai kas.
Pēc tūres pārsvīduši, bet laimīga, atgriežamies savā mašīnā, kas nu šķiet pārāk ērta un nepierasti moderna.
Jau pēcpusdienā iebraucam Akabā, Sarkanās jūras krastā. Šī pilsētiņa ne ar ko ievērojamu neizceļas, tikai ar pieeju Sarkanai jūrai un tās zemūdens pasauli, kuru šoreiz mums neizdodas izbaudīt. Toties atrodam labu restorānu un tiekam pie svaigām un gardām zivīm. Neliela pastaiga pa naksnīgo Akabu, McDonald’s saldējums, briesmīgi netīra un skaļa promenāde un esam atkal viesnīcā.
No rīta nolemjam doties uzreiz atpakaļ uz Izraēlu, jau gana ceļots un redzēts. Turklāt pēc vakardienas pastaigas gar promenādi, galīgi nav vēlēšanās te peldēties un snorkelēt.
Pēdējais jaukais Salem uz Akabas robežas, pa vidu traka smilšuvētra un jauks Šalom sveicina mūs atpakaļ Izraēlas Valstī.
