IzraēlasPieraksti

No dziļās klints aizas paveras Petras Dārgumu krātuves fasāde

Pēc smagās nakts, moži slejamies augšā un tiesājam trūcīgās brokastis, puszilas olas un pakaltušas maizītes veidā. Šorīt jau skats uz viesnīcu nav tik traģisks kā iepriekšējā naktī, tāpēc nolemjam arī otro nakti pārlaist te. Ko tad mums daudz vajag? Šodien tāpat galvenais ir izpētīt vienu no jaunajiem septiņiem pasaules brīnumiem – Petru jeb Al Batru.

Ceļš uz kādreizējo nabatiešu galvaspilsētu, kas dziļi apslēpta vairākus gadsimtus bija dusējusi tuksneša klinšu ielokā, ir pagarš un, ja aizmirst par tūristiem un iedomājas šo vietu pirms divtūkstoš gadiem, tad ir skaidrs, ka tik izcilu vietu savai pilsētvalstij grūti būtu atrast citur. Ieeja pilsētā vijas caur vairāk kā simts metru stāvu klinšu aizu, kas brīžiem ir tikai divu metru plata, taču veidojusies dabiski gadu tūkstošiem ilgi tekot cauri lietusūdeņiem. Mums garām aizzib zirgu rikšas ar slinkākiem un vecākiem tūristiem, kas tā pieveic ieeju tuksneša pilsētā.

Dārgākais no dārgumiem

Pašā aizas ejas galā arī paveras skaistākais, kas saglabājies no senās pilsētas brīnumiem – Dārgumu krātuves fasāde. Tā paveras skatam tieši aiz līkuma pirms klinšu ejas beigām. Aprakstīt grūti un arī bildēs tās cēlumu tā neieraudzīt. Ja pārdesmit vīru divdesmit gadu garumā kaluši klintsakmeni no 40 metru augstuma uz leju ar tādu precizitāti, kādu tikai varētu vēlēties jauno būvju īpašnieki, kļūst skaidrs, ka senie nabatieši bijuši izcili arhitekti un inženieri un galu galā arī lieli perfekcionisti.

Kādā National Geographic raidījumā par Petru mūsdienu inženieri stāsta, ka šī pilsēta bijusi īsts brīnums tieši tās veidotāju prāta un spēju izcilības dēļ. Jau pirms diviem tūkstošiem gadu nabatieši spējuši izplānot perfektu ūdens pievades un uzglabāšanas sistēmu tuksneša vidū (!), arī ielu un ēku plānojums ir apbrīnas vērts. Vēlāk gan pilsētu tomēr ir iekarojuši romiešu un pielikuši tās arhitektūrai savas stila vēsmas.

Šobrīd vislabāk saglabājušās klinšu fasādes no vairākām apbedījumu vietām – tās nabatieši veidojuši ar īpašu rūpību, kā tas jau daudzviet ir bijis citās kultūrās. Bet lai kur visapkārt Petrai vērtos, ir mazas alas – tās visas savulaik kalpojušas par kapenēm vai mājokļiem. Tagad tajās iemitinājušies ēzelīši vai vietējo beduīnu „vides labierīcības”.

Beduīnu komercplatība

Melnā skaistule, kas savaldzināja latviešu puisi

Beduīni šo pasaules brīnumu bija apsēduši pirms pāris gadsimtiem, kad šveiciešu pētnieks to atkal no jauna atklāja. Tagad Petra ir beduīnu bizness. Viņiem šeit esot ekskluzīvas tiesības apkalpot Petras tūristus, lai arī viņu senči bijuši tie, kas Petras skaistumu ir pabojājuši, sašaujot un nopostot graciozās klinšu fasādes, cerībā iegūt dārgumus. Tagad viņi vairs neposta un nelaupa, jo tūristi naudiņu atdod labprātīgi. Bet pasaules tūristu vēlmju un devīguma izlutināti, beduīni jau ir lieli tūrisma speciālisti – iemanījušies vajadzīgās frāzes angļu valodā, gatavi pieņemt ne tikai dinārus, zina, cik zemu cenu drīkst nolaist. Pat viena suvenīru bodīte nosaukta gana izteiksmīgi: Why not? shop. Liekas, ka pašiem savā starpā viņiem ir tāda kā mafija – kādam pieder ēzelīšu taksi serviss, kādam zirgu, citam zirgu rikšu un vēl kādam kamieļu. Bizness sadalīts. Arī beduīnu sievas nodarbinātas – viņas sakām esot lielas rokdarbnieces – krāsainas krelles zib vai uz katra stūra. Tikai rotas viscaur Petrai ir identiskas, vienīgi par cenu var kaulēties. Pie vienas no dēlīšu letēm mūsu ceļabiedrs Dāvis nespēj ne acis atraut. Stāv un tikai spiež fotoaparāta podziņu. Vai tiešām krelles šeit skaistākas? Nē, izrādās ne jau bižutērija viņu savaldzinājusi. Aiz letes sēž jauna beduīnu meitene. Tumšām jo tumšām acīm apbur latviešu puisi. Dāvis šķiet par līgaviņu labprāt ņemtu skaisto Arābijas princesi. Protams, arī citi džentlmeņi uz brīdi sastingst un bildē Petras melno pērli.

Akmens krāšņumupes

Apskatām vienu fasādi, otru, bet tās vairs nav tik graciozas kā dārgumu krātuve. Tālāk uzkāpjam nelielā kalnā, kura malās sasēduši tie paši beduīnu brāļi un māsas ar saviem suvenīriem. Viens pagalam vecs un sakaltis beduīnu večuks ar lielu spieķi rokā, rāda, ka, lūk, šīs te miniatūrās māla krūkas un baltie zilonīši ir „made in china”, bet šie te – vara čūskulēni un dunči esot īsti antikvāri priekšmeti, tāpēc arī to iegūšanai pieprasa vairāk dināru. Jauki, ka Tālo Austrumu Cilvēku Republika ar milzīgajām ļaužu masām padara pat jordāniešu darbu suvenīru ražošanā. Smalki gan. Mēs šoreiz iztiksim bez ķīniešu ražojumiem un arī antikvāriem pierādījumiem. Ceļa galā paveras divas plašas durvis nogruvušas fasādes abās malās. Tajās iekšā tukša un tumša zāle. Nekas īpašs, sākumā liekas, taču, kad skatiens paveras augšup, apakšlūpa pie augšlūpas vairs klāt neturas – visi griesti izrotāti ar krāšņām akmens krāsām – kā smalks trikotāžas džemperītis – aiz sārtā valdziņa, zilais, aiz zilā melns vai smilškrāsas un tā uz riņķi. Grūti noticēt, ka šo krāsu virpuli nav radījusi cilvēku veidota mozaīka, bet gan daba pati. Turklāt tuksnesī, kas tiek uzskatīts par tukšu zemes strēli, neauglīgāko no visas valsts teritorijas. Taču tieši nabatiešu darbi tuksnesī nu Jordānijai ienes pamatīgu valsts budžeta pīrāga daļu. Ieeja šajā brīnumā ir 21 dinārs, kas nu nemaz nav tik lēti, bet ir maksāšanas vērts. Un pēc ļaužu masām spriežams, ka maksātāju ne mazums.

Ēzelīša svētceļojums ar 900 pakāpieniem

Donkey ride?

Donkey ride?Nolemjam par šodienas lielo uzstādījumu pieveikt ceļu līdz Petras klosterim augstu kalnā. Lielākā daļa tūristu vizīti Petrā nobeidz romiešu kolonādes ielas galā, ieturot maltīti vienā no retajām ēstuvē. Tā atrodas kalna pakājē, ko mēs vēl vēlamies pieveikt. Apkārt mums spieto mazie beduīni – pamatskolas vecuma puikas krāsainās amerikāniska paskata drēbēs – Want a donkey? Want a donkey ride? Jānis ar Dāvi nolēmuši, ka vienreiz dzīvē grib kļūt par smago nastu kādam nabaga ēzelītim. Un no sava lēmuma neatstājas, te ir īstā vieta un, šķiet, paši kolorītākie ēzelīši. Ik pa mirklim garām mums paslīd paliela izmēra vīri, uzsēdušies uz ēzelīša. Šos dzīvnieciņus tā arī neizdevās ieraudzīt priecīgus, pat ne dusmīgus ne, kā kamieli pie ieejas. Pat tai atpūtas brīdī, kad kāds pavisam melns ēzelītis sevi priecināja ar ļoti seksuāli pašapmierinošām izklaidēm, viņš izskatījās pagalam nelaimīgs un nožēlojams. Nekāda kaifa vai apmierinājuma sejā nemanīja. Tāds liktenis.

Tikmēr abi latviešu puiši ar mazajiem pavadoņiem nespēj vienoties par sakarīgu cenu, nolemj tomēr pieveikt 900 pakāpienu ceļu paši uz savām kājām. Sākot ceļu pie mums piesakās vēl kāds ēzelīšu taxi servisa darbonis un piedāvā pārgājienu par vēlamo cenu. Izrādās, viņš pasauc šurp tos pašus mazos puišeļus un liek šiem pavadīt Jāni un Dāvi kalnā par divreiz zemāku cenu. Laikam jau mazajiem puišeļiem no šī lielā kāpiena nekas daudz neatlec, tāpēc, kamēr nemanīja uzraugu, mēģināja izdabūt vairāk naudiņas, lai pašiem ar kas tiktu. Ar skopajiem latviešiem nesanāca.

Baltais un melnais ēzelītis, kas nu būs Jāņa un Dāvja pārvadātāji, ieraudzījuši apmēros brangos latviešu puišus, izskatās pagalam negribīgi un vēl nožēlojamāki. Uzrausušies dzīvniekiem mugurā, puiši skubina šos doties ceļā. Puišu ‘jājamzirdziņi’ neklausa, paiet, paiet un apstājas. Puišelis nopakaļ pašmakstina lūpas, skubinādams savu darbarīku un tad jau aiziet. Mēs nosmējušies par lielajām ēzelīšu nastām, paši kāpjam kalnā augšā. Pretīm nākošie tūristi līdzjūtīgi noraugās uz ēzelīšiem un ar iznīcinošu skatienu uz Jāni un Dāvi pauž savu dzīvnieku aizstāvju pozīciju. Citi tikai gardi pasmejas. Te pēc maza pārgājiena Jāņa ēzelītis nolemj tālāk nestiept savu nesamo un apstājas. Jānis skubina, skubina, bet melnītis nekustas. Izmēģina mazo pātadziņu, bet nelīdz. Pretī nāk pāris sievietes labākajos gados un smejas, bet pēc mirkļa jau palīdz pastumt melno ēzeli aiz dibengala. Un tad jau kustība turpinās.

Abi ēzelīši lēnām pazūd aiz līkuma, bet mēs turpinām savu ceļu kājām un vērojam iespaidīgās klintis abpus šaurajām kāpnēm. Kāpjam un kāpjam un aiz ikviena līkuma sēž melna jo melna sieviete un pārdod košas rotas, solot mums piedāvāt vislabāko cenu – spešl prais mai frend!

Pasaules malā

Uz pasaules malu

Kad beidzot esam pieveikuši lielo kāpienu augšup, pulkstenis rāda jau vēlu pēcpusdienu. Kalna galā mūs, protams, sagaida jauka kafejnīca ar pāris kāpējiem, kas tāpat kā mēs stiprinās ar saldu melno tēju. Kazas klejo riņķī senajai klostera ieejai, te viena žigli uzskrien augšā pa stāvu klinti un klaigādama, aicina visas pārējās sugas māsas skriet tai pakaļ. Tikmēr divi pusaugu suņi, kas sapratuši, ka no tūristiem vairāk cepumiņus nedabūt, dzenas trenkāt kazas. Atpūtinājuši kājas, nolemjam doties vēl tālāk – līdz ‘pasaules malai’, kā sauc nākošo kāpšanas mērķi. Savukārt mūsu brazīliešu draugs ir pagalam un uzstāj uz palikšanu kafejnīcā un nelielu siestu.

Mēs kāpjam uz vietu, kur vienīgie tūristi esam mēs paši, ceļa malā tomēr uzrodas kāds rotu tirgotājs, piedāvājot mums īstas dzintara krelles. Vēl līdz kalna galam un blakus kārtējai suvenīru teltij ir arī skats uz pasaules malu. Šis patiesi vairs nav tikai reklāmas triks, jo tiešām sajūta, ka šeit beidzas pasaule. Ne visa pasaule, bet seno nabatiešu un šodienas beduīnu gan. No šīs vietas lejā pa zemu aizu un aiz pāris klintīm beidzas Petras klinšu krāvumi un sākas plašs jo plašs tuksnesis līdz pašai Sarkanajai jūrai. Te arī agrāk bijusi upurvieta – pilsētas pašā tālākajā nostūrī. Šis nu būs mūsu šodienas pēdējais galamērķis, jo kur gan vēl tālāk par pasaules malu iet? Laiks doties atpakaļ, jo arī tas būs tāls ceļš. Labi, ka tikai kalns šoreiz ir jāpievar no virsotnes uz leju, tāpēc ceram uz raitiem soļiem mājup.

Mūsu brazīliešu draugs ir labi izgulējies un kafejnīcas saimnieki arī pamazām ver bodīti ciet. Arī lejup pa kalnu visas sieviņas, kas iepriekš tirgoja krelles, nu ir nozudušas. Dažas letes pārklātas tikai ar segām, citas it kā noslēgtas. Pie divām sievām, kas vācās nost nopērkam pāris krelles par lētām naudiņām – nu jau par vakara cenu. Tālāk pie vienas pērļu vērējas atbraucis puisēns ar diviem ēzelīšiem: vienā uzsēdina virsū mazu šmulīgu meitēnu, uz otra pašu pērļu vērēju un dodas žiglā solī lejup. Mēs tā auļojam lejā, ka noķeram vēl kādu vietējo ģimeni, kas vakarā dodas mājup pēc darba. Un sākam parunāties ar ģimenes galvu – melnu vīru ap gadiem piecdesmit, kurš vēl piedāvā vienu donkey ride. Mazā atvasīte uz viena no ēzelīšiem jau miegā klana galviņu, puika nopakaļ kopā ar tēvu piedalās sarunā ar mums un stāsta, kā visi beduīni tagad ir tikai tūrisma industrijas pārstāvji, tas ir viņu bizness. Daži joprojām dzīvojot tepat netālu no Petras alās. Pašā lejā jau manām pamatīgus un jaunus apvidus auto, kuru piekabēs salec bērni un sievas un brauc kaut kur aiz kalniem. Laikam uz mūsdienu pilsētu alās.

Pretī mums nāk mazi puikas un vīrieši ar saviem kamieļu un ēzelīšu taksi un pavisam negribīgi, tomēr vēl piedāvā mums braucienu. Tad negaidīti no putekļainajām debesīm lēni sāk pakšķināt lietus uz mūsu sagurušajām mugurām un pēdām, bet šis ir tas labais, patīkamais lietus. Pēc tik putekļainas un smagas dienas, tas patiešām atbilst apzīmējumam „ūdens lāse tuksnesī”. Šīs dienas laikā šķiet ir saelpots tik daudz smilšu, kāju un roku āda ir ļoti sausa un šķiet, ka hoteļa dušā no katra no mums aiztecēs vairākas saujas smilšu. Tomēr viss šis ir tikai tāds mazs, mazs un niecīgs sīkums, salīdzinot ar šajā dienā redzēto varenību, kāda šī tuksneša nostūrī valdījusi pirms tūkstošiem gadu. Esam ļoti priecīgi, ka palikuši gandrīz pēdējie tūristi šeit un nu varam vērot, kā vietējie ver ciet savus veikaliņus un gatavojas mājupceļam. Šai vakarā mums arī ekskluzīva iespēja redzēt visapbrīnojamāko Petras daļu pilnīgi bez neviena tūrista – ja pa dienu, bildējot Dārgumu krātuvi vienmēr tās vidū stāv padsmit dažādu pasaules valstu pilsoņu, tad tagad tikai pati klinšu siena visā savā cēlumā. Vēl tikai gribētos apmeklēt Petru naktī, kad te visas alas un skaistie grebumi klintīs ir izgaismoti ar simtiem svecītēm. To laikam pataupīsim nākošajai vizīte Jordānijas dienvidos.

Šonedēļ beigās apsolām ielikt arī pārējās bildes, kurās redzama skaistā Petra.