Jordānijas galvaspilsēta no amfiteātra
Otrās dienas rīts sākas ar saulainu Ammānu un pēc kārtīgas gulēšanas arī skats uz vakardienu daudz jautrāks. Ir piektdiena, kas islāma valstīs ir brīvdiena un svēta diena. Viss mierīgs, uz ielām lielā taurēšana pieklususi, mašīnu straumes pazudušas.
Viesnīcas darbinieks, protams, par kartēm aizmirsis, tāpēc dodamies karšu meklējumos pa tuvējām viesnīcām.
Pirmajā viesnīcā kartes beigušās, otrā viesnīcā to nav. Trešajā lietuviete ieskrien un skaļi un smaidīgi sveicina šveicaru ar labvēlīgu ebreju ‘šalom’, tad salecas, atvainojas un pasveicina ar arābu ‘salem’. Šveicara sejā gan nav manāmi aizdomīgi vaibsti pēc ‘šalom’ izrunāšanas, tomer pēc citu stāstītā labāk šeit nezīmēties ar “draudzīgās” kaimiņvalsts valodas zināšanām. Lai vai kā beidzot mūsu rokās ir nonākusi gan Ammānas karte, gan arī autoceļu karte visai karaļvalstij. Nu varam pieklājīgi braukāt pa galvaspilsētu. Dodamies uz jau iepazīto vietu – Amfiteātri. Nolēmām, ka pēc visām nebūšanām uz šo vietu ir jāatbrauc un par spīti visiem ticējumiem jāapskata senā romiešu liecība. Ceļā uz to iekuļamies kādā trakā tirgū, kur, šķiet, vietējie ir piemirsuši, ka pa vidu tam ir trīs četru joslu iela (ielas nav atdalītas ar joslām, bet pēc braucamrīku plūsmas var mēģināt spriest).
Īsts Austrumu tirgus šarms
Zane izbāzusi galvu un fotoaparātu pa mašīnas logu kāri tver ammāniešus – te bikses pielaikojot, te tējas ratus stumjam vai tirgojam lietotas botas. Cits ievēro un pasmaida objektīvā, cits domājoši noraugās. Šis ir ‘viskautkā’ tirdziņš tādā kā pilsētas nomalē, nu teiksim Pļavnieku sestdienas tirdziņš, tikai sortiments tuvāks uz ‘Latgalītes’ pusi. Laikam te var atrast pašu neiedomājamo un nopirkt nenopērkamo. No vecām, šķiet,
Tirgus Ammānas pievārtē
triju īpašnieku nonēsātām sandalēm līdz visādiem radio rīkiem un, protams, ‘made ir china’ nelietderīgiem izstrādājumiem. Mēs, šoreiz veiksmīgi noliekam ielas malā abas mašīnas un metamies andelē iekšā. Pēc mirkļa jau solīds kungs aiz letes ber lielās ‘dzirnaviņās’ smaržīgas kafijas pupiņas un pēc tam aizkausē paciņas galu. Pie kāda cita tirgotāja Jānis tiek pie sava ‘kefiye’ – musulmaņu vīriešu balti sarkanā galvas lakata. Jautājam, kāpēc daži valkā melni baltos, bet citi sarkani baltos un saņemam atbildi, ka melnos iecienījuši palestīnieši, bet sarkanos pārsvarā valkā jordānieši. Tas gan atkarīgs no katras valsts – Ēģiptē, piemēram, populārāki esot melni baltie. Tā kā šā vai tā būs jāatgriežas Izraēlas pusē, drošības pēc jāpērk sarkani baltais. Vecītis, kas savā kioskā kopā ar žurnāliem tirgo arī lakatus, iemāca latvietim uzsiet ‘kefiye’ un nu Jānis var atzīmēties kā īsts tūrists. Arī mūsu ceļabiedrs Dāvis ticis pie baltas ‘kefiye’, tā ka abas latviešu puišu galvas ir sagatavotas spēcīgajai dienvidu zemes saulei.
Dodamies tālāk uz amfiteātri, šoreiz parkojamies prātīgi, bet divreiz jau vienā upē neiekāpsi, un divas avārijas tai pašā vietā arī neuztaisīsi. Viss veiksmīgi. Turpat satiekam arī iepriekšējās dienas policistus, vēlreiz sasveicināmies, draudzīgi papļāpājam un pasakam lielu paldies par iepriekšējā dienā ieteikto restorānu. Dodamies uz amfiteātri un par vienu dināru ir nopirkta iespēja to apskatīt un uzkāpt pašā augšā. Ammānas teātris tomēr ir ļoti stāvs, dažiem sāk trīcēt vaigi, kāpjot līdz augšai. Bet pašā augšā vaidziņi savelkas apmierinājumā, jo skats patiesi brīnišķīgs.
Virzāmies lēnām ārā no Ammānas, jo šodien priekšā pāris simti kilometru līdz Petrai – mūsu izbrauciena galvenajam mērķim. Piestājam uz piecām minūtēm paskatīties karaļa Abdullas mošeju ar milzīgu zili baltu kupolu, bet tā kā šodien piektdiena – mums nemusulmaņiem ieeja aizliegta, apkārt policisti jau dzen mūs prom, nedrīkst stāvēt ielas malā un bildēt.
Viens aplis, otrs, trešais un esam jau pamazām ārā no galvaspilsētas. Vietām starp daudzstāvu ēkām ganās kazas ar pavadošo uzraugu, mašīnas noparkotas divās rindās pie mošejām. Ir miers un svēta diena.
Pikniks ceļa malā pie krūmiņa
Jordāniešu piektdienas pikniks ceļmalas krūmos (foto no automašīnas loga)
Ceļš līkumo lejā no Ammānas augstienēm arvien zemāk un zemāk, tuvāk Nāves jūrai. Ceļa malas pie Nāves jūras šodien pārpildītas, jo ģimenes izbraukušas ‘zaļumos’, kas gan vidusmēra latvietim ne tuvu ne tik, cik melns aiz naga – zaļuma te nekāda. Viens koks un blakus paplucis krūms, bet jordāniešiem tas ir tieši tik, cik pietiek, lai ieturētu piektdienas mierīgo pikniku brīvajā dabā. Turklāt šie brīvdienu zaļumi atrodas tieši pāris metrus no lielās šosejas. Te nu mēs saprotam, cik patiesībā varam būt laimīgi, ka mūsu zeme ir sulīga un zaļa, arī aitas un kazas, kas te ganās kalnos, varētu tikai sapņot par mūsu zaļajiem laukiem.
Tā kā Nāves jūra mūsu kompānijai jau ir pazīstams fenomens, meklējam pēc civilizētākas pludmales, jo bez dušām te nekāda peldēšanās nebūs. Sāls un minerālu šajā ūdenī tik daudz, ka pēc tam lipīgs pats un visas drēbes. Atrodam brīnišķīgu mazu kūrortiņu, kur ir gan dušas, gan arī hlorēts baseins, kurā pēc tam visu sāli nomazgāt. Tur tad mums paiet visa pēcpusdiena, laiski guļot sāļākajā no visām pasaules jūrām.
Pulkstenis jau pāri pieciem, bet līdz Petrai vēl puskaraļvalsts jāpieveic, tāpēc atkal jau esam ceļā. Šoreiz tas vijas tieši gar zili zilo jūru, te brīžiem kalnā, te lejā. Un beidzot varam paši izdzīvot un ieraudzīt ikvienu kalna kori, kuru tā vērojām no otrās puses. Kalnos ganās kazas un aitas un šķiet, ka gans joprojām šeit ir ļoti populāra profesija.
Latviešu pēdas Al Karakas cietoksnī
Latvijas ainava uz jordānietes ģīmetnes
Pievakarē Nāves jūru esam apbraukuši un mūsu ceļš ved augšā kalnos uz Al Karakas cietokšņpilsētu. Tā augsti kalnos, joprojām apjozta ar veco cietokšņa mūri un pilsdrupām. Mēs gan tās skatīt nedodamies, jo uzdevums ir viens – remdēt izsalkumu un iestiprināties turpmākajam ceļam līdz Petrai. Viens restorāns aizdomīgi tukšs, otrā kaut kas nelabi ož, izvēlamies tādu, kur visvairāk cilvēku – tur vajadzētu būt labam ēdienam. Viesmīlis un īpašnieks vienā personā (vēlāk arī izrādās, ka pavārs) ierāda mums noputējušu galdiņu iekšpusē un jautā, no kurienes esam. Izdzirdējis vārdu Latvija, viņš iesaucas Rīga! O, beidzot kāds zina arī mūsu valsti. Viesmīlis aicina mūs pie vienas sienas paskatīties – tur atklātnīte ar Vecrīgas pils un baznīcu siluetiem fonā, bet priekšpusē aizsalusi Daugava un bļitkotāji – to viņam pirms trīs gadiem atstājusi kāda latviešu grupa, vēl viena kartīte ar brūnu bērīti zaļā pļavā un pienenēm. Arī to latvieši uzdāvinājuši. Te nu gan maza pasaulīte – tuksnesī un kalnos, mazā cietokšņpilsētiņā ieraudzīt kartītes no Latvijas.
Bīstamie līkumi kalnu ceļos un 90. benzīns
Saule lēnām ir aizslīdējusi aiz kalniem un tumsa ātri vien ir klāt, taču mūsu pārbrauciens vēl nav galā. Nolemjam riskēt un braukt pa divreiz īsāko ceļu cauri kalniem, nevis doties apkārt līdz lielajai šosejai. Šķiet, ka izvēle tomēr nav bijusi tā labākā, jo kā tiekam ārā no viena ciematiņa, līkumainais ceļš ir pavisam tumšs, bez līkumus brīdinošajām ceļa zīmēm un mazajām atstarotāju gaismiņām ceļa malās. Nu tā jau pavisam viegli brauciens var beigties kalna pakājē kaut kur pie aizmigušām kazām. Braucam lēni un prātīgi, spējam tik iedomāties, kādi skati – aizas un kalni, paveras knapās mēnesgaismas apspīdētajā apkārtnē. Pēc pusstundas maldīšanās pa tumsu, ieraugam zīmi par jaunas administratīvās vienības sākšanos un parādās arī mazie atstarotāji ceļa malās – nu vismaz ir skaidrs, kur ceļš tālāk virzīsies līkumā, kur aiziet taisni.
Vēl pēc stundas iebraucam pilsētā Al Tafila – paliela tranzītpilsēta, kurai iet cauri ceļš no Nāves jūras līdz Petrai. No tās mums priekšā vēl 85 km līdz Petrai. Gara nakts. Sagurums jaušams ne tikai šoferu sejās, bet dažos krācošos pasažieros. Pabraucot garām pilsētai apstājamies, lai vēlreiz pārskatītu karti un izplānotu atlikušo ceļu, līdz attopamies, ka līdz pat Petrai vairs nav neviena benzīntanka un nolemjam griezt atpakaļ, lai kalnu ceļā nenāktos pavadīt atlikušo nakti. Taču arī Al Tafilā tikai divas tādas pašvakas darbojas. Neviena uzraksta ar latīņu burtiem vai saprotamiem cipariem, arī cilvēki tikai arābiski runā. Mēģinām noskaidrot, kurš būtu 95. benzīns, jo vietējie savām vecajām mašīnām pārsvarā lieto 90. Arābu valodā zinām tikai pāris skaitļus to skaitā arī 5 un 9. Bet diemžēl sakot ‘tesa’ (9) un ‘khamsa’ (5) izpalīdzīgais uzpildes stacijas darbinieks ar mums joprojām netiek gudrs. Mēģinām uzrakstīt 95 uz viņa noputējušā stikla. Vīrietis rāda tālākos uzpildes tankus, bet Jānis nav drošs. Bail, ka ielies ne to benzīnu un sabojās braucamrīku. Bet izvēles šonakt mums vairs nav. Uz priekšu ir jākustas un piekrītam uzpildīt, dodot 10 dināru naudas zīmi, par to iegūstam 23 litrus (aptuveni 0.30 LVL/litrs).
Turpmākie 85 km velkas lēni un ilgi. Graužam Ammānā pirktās pistācijas, šoferētājs Jānis dzer enerģijas dzērienu, bet Zane ar Dāvi uzmana karti, lai neieklīstam nepareizos ceļos. Kristīna jau guļ.
Bezgaumīgi rozā miegs
Kad pārguruši pusnaktī ierodamies viesnīcā, tā liekas briesmīga kā tirgus laukums pēc andeles: netīra, izklāta ar saputējušiem paklājiem un vēl izkrāsota bezgaumīgā rozā krāsā, vīrietis, kas mūs sagaida nav visai laipns. Pa telefonu veiktajā rezervācijā Sandra nu izrādās Čandra ar tālo austrumu sejas vaibstiem, bet viņa smaida. Miegs mums nāk neganti, tāpēc variantu nav.
Petras piepilsētiņa ar viesnīcām
Istabiņas izrādās vēl briesmīgākas par mitekļa pirmo stāvu – smird pēc pelējuma, šaurs kā peles alā, bet atsedzot segu uz mums veras divi caurumi no palaga. Pārējiem tomēr ir nedaudz labāk – bez caurumiem un mazliet vairāk vietas, tāpēc palūdzam citu numuriņu. Ir jau par mata tiesu labāk, un ko gan vajag, lai tiktu pie miega? Zane un Džezivāni aizmieg momentāli, pārējie vēl nolemjam nobaudīt paslepus līdzi paņemto grādīgo dzērienu malkus. Drīz vien istabiņās nozūd arī Arifs un Kristina. Taču Dāvis ar Jāni vēl uz miegu netaisās, viņiem priekšā visa nakts pasaulīgām sarunām un viesnīcas iemītnieku novērojumiem – un tie ir visnotaļ interesanti.
Jordāna mēnesgaismā
Pēc neilga brīža pie viesnīcas parādās vecs Toyota pikaps (tāds, kadus rāda ziņās - kadros, kur kādā Āfrikas valstī norisinās kārtējā sacelšanās). Divi arābi vai beduīni garos halātos un aptinušies ar jau iepazītajām galvassegām izlec no auto salona, bet trešais no auto kravas kastes. Viens no viņiem bravūrīgi, bet ļoti sliktā angļu valodā pasveicina abus latviešus un visi ātri dodas iekšā. No ārpuses caur viesnīcas stikla durvīm redzams, ka divi no vīriem, ieejot viesnīcā, aizsmēķē cigaretes un sāk runāties ar viesnīcas pārvaldnieku, trešais atstatus novēro apkārtni. Vismaz vienam no viņiem pie sāniem redzama pistole. Pēc neilga brīža pārvaldnieks iedod vīriešiem naudu un tie ātri dodas ārā. Pēdējāis no viņiem pagriežas pret latviešiem un ar smaidu saka jau bieži dzirdēto frāzi – “vilkam”, tad ielec kravas kastē un auto, kaucot riteņiem, pazūd aiz līkuma. Mūsu loģiskākais skaidrojums – rekets, taču droši to apgalvot nevaram. Jānis ķūst ļoti nemierīgs un vēlreiz pārbauda mašīnu – vai ir aizslēgta un vai salonā neatrodas neviena lieta, kas varētu piesaistīt uzmanību. Jānim šī nakts būs nemierīga un pamostoties viņš vispirms palūkosies pa logu, vai mašīna vietā.
Vēl pēc brīža piebrauc cita mašīna un no tās izkāpj arābs parastā džemperītī un džinsos. Viņs sasveicinās ar Jāni un Dāvi un tūlīt sāk no sirds runāties par dzīves jēgu, par to, ka arābi ir daudz laimīgāki kā eiropiešu, par viņa attiecībām ar Allāhu. Brīžiem šķiet ka viņš it kā taisnojas un pēc brīža saprotam kāpēc - kaut arī Jordānijā, kā jau arābu valstī alkoholu nelieto, tūristiem tas ir atļauts un to var nopirk dažās viesnīcās, izrādās arī mūsējā. Šis arābs naktīs paslepus te atbrauc pasildīt savu dvēseli un uzskata, ka dara to saskaņā ar Allāhu. Vēl brīdi pastāstījis savas eksistenciālās pārdomas viņš atvainojas un dodas projām.
Laikrādis jau rāda otro stundu pēc pusnakts un ārā ir pārāk auksts, tāpēc abi latvieši pārvācās uz telpām viesnīcas mazajā foajē. Viesnīcas pārvaldnieks nedaudz tālāk skatās televizoru un ik pabrīdim kaut ko dusmīgi nomurmina arābu valodā un ar kāju iesper savam kolēģim, kas blakus uz dīvāna sāk skaļāk krākt – tā nevar, kad visi viesnīcas viesi vēl neguļ. Pārvaldnieks ik pa brīdim paskatās uz abiem viesiem ar īpatnēju skatienu, līdz beidzot saņemas, pienāk klāt un vaicā vai šie netaisās doties gulēt. Latvieši atbild, ka vēl labprāt pasēdētu un papļāpātu, taču viņam šo dēļ nav jāgaida un viņš var mierīgi doties gulēt. Nogurušas un kalsnais arābu pārvaldnieks samulsis piekrītoši pakrata ar galvu un pazūd uz virtuves pusi. Taču pēc brīža viņš ir atpakaļ ar matraci, segu un spilvenu un izklāj to pie pašām ieejas durvīm viesnīcas (pēc nu jau pieredzētā diez vai to vairs tā var saukt) foajē. Viņš izslēdz pēdējo apgaismojumu un dodas pie miera.
Vienīgais apgaismojums, kas palicis foajē ir Dāvja aizsmēķētā cigarete. Sajūta sirreāla. Puiši vēl brīdi pārrunā šī vakara notikumus, apspriež arābu kultūru un ikdienu un mirkli pasēž, lai dziļi atmiņā iespiestos šis patiesi neticamais brīdis. Abu viesnīcas darbinieku krākšana mijas ar puišu čukstiem.
Dodoties gulēt, galvenais, neuzkāpt pārvaldniekam uz galvas!
