IzraēlasPieraksti

Jordānijas Hašemītu karaliste pārsteidz ar apskaužamu laipnību un viesmīlību. Te katrs tūrists nozīmē tavas valsts vārdu citur pasaulē un ikviens jordānietis cenšas no sirds izdarīt tā, lai  šīs valsts ciemiņš aizbraucot mājās teiktu – jordānieši patiešām ir visdraudzīgākā tauta. Un mēs neesam izņēmums. Lai arī pirms brauciena mediju stereotipi par arābu valstīm nav paskrējuši garām mūsu ausīm un likuši nedaudz satraukties – kā būs? Esam arī gana eiropeiska izskata, turklāt arābiski apguvuši tikai pāris pieklājības frāzes. Un pats galvenais – iebraucam Jordānijā no arābu valstīm tik ‘draudzīgās’ Izraēlas puses. Pēc pirmās pastaigas galvaspilsētā Ammānā, pārņem patīkams miers – viss būs labi.

Pēc visādām ķibelēm uz abām robežas pusēm, beidzot esam Jordānijā. Vienu mašīnu nācās atstāt Izraēlas pusē, tādēļ pie pašas robežas cenšamies noīrēt otru braucamrīku. No septiņiem vīriem, kas drūzmējas ap mūsu noskatīto auto, angliski boksterē tikai viens. Bet par galveno esam vienojušies – 60 dināri un svētdien pirms četriem esam atpakaļ. Pa to laiku mums pienāk klāt pusmūža sieviete ar zīdaini rokās un ar žestiem mēģina parādīt, lai dodam naudu.  Mūsu draugs tikmēr parakstījis līgumu, kurā nav saprotams neviens burts, iekāpj nošmulētā un apdauzītā Hyundai Getz un sākam ceļu uz valsts galvaspilsētu.

Mazajā robežas pilsētiņā pie pirmā un vienīgā luksofora uz mūsu mašīnas uzlec mazs un pagalam nosmulējies jordānietis. „Money, money, money!” Pat sākot braukt, mazais puika vēl kādu brīdi turas pie mašīnas, līdz beidzot atlaižas. Te mūsu apraktās bailes par to, kā te būs, atkal ir izlīdušas un neliek mieru vēl kādu brīsniņu. Cilvēki uz mašīnām neskatās, tikai iet pāri ielai. Ielas abās pusēs tirgo tomātus, fenheļus un salātu lapas.

Viena no rakstainajām augļu kravas mašīnītēm

Pēc visām robežas likstām esam izbadējušies kā traki, tāpēc nolemjam piestāt tepat lielceļa malā un beidzot notiesāt līdzpaņemtās sviestmaizes un gaļas bumbiņas. Apstājušies pilnīgi nekādā vietā, mēģinām satupt uz akmens šķembām un remdināt izsalkumu. Ikviena mašīna (it īpaši kravas auto), kas brauc garām, uztaurē mums vai biežāk māj ar roku. Mēs sveicinām pretī. Un te jau sāk pārņemt mierīgas un labas sajūtas par turpmāko braucienu. Un vēl vairāk iepriecina izmēros mazāko kravas mašīnu izdaiļošana, kas te, šķiet, ir nevis populāra, bet pat obligāta. Katrai kravas kastei, kas no Nāves jūras zemienes velk kalnā uz Ammānu apelsīnu kastes, melones un arbūzus, ir savs krāšņais ornaments. Mašīnītes pārsvarā zaļas, zilas un baltas, bet kravas kaste katrai oriģināla – kā krustdūrienā izšūtas sedziņas. Diktam jautra braukšana tā vērojot tik personificētus braucamrīkus.

Ķibele ķibeles galā

Tādas kārtīgas Ammānas kartes mums nav. Tikai Ammānas centrs no Lonelyplanet grāmatas, kas iespiests ¼ daļā no A4 lapas. Taču pilsētas plāns, kas ietver 7 lielos apļus liek cerības, ka kaut kad jau apļiem uzdursimies. Ik pa laikam apstājamies un vaicājam policistiem un vietējiem, līdz beidzot tumsnējs puisis džipā saka: „Follow me!”. Mēs sekojam un beidzot esam uz septītā apļa, nu tikai kustēties uz priekšu līdz piektajam, kur ir mūsu viesnīca.

Viesnīcas darbinieks Ahmeds diemžēl mūs ar karti iepriecināt nevar, sola atnest rīt no rīta, taču izstāsta, kā tikt līdz amfiteātrim: viens aplis, otrs aplis, trešais aplis un pa labi. Izklausās vienkārši. Braucienā nedaudz jau redzam pilsētas aprises. Ammāna ir 800 m virs jūras līmeņa kalnos, sākumā celta uz septiņiem kalniem tāpat kā Roma, bet nu jau izpletusies uz 19 kalniem. Kvadrātainās mājas saceltas uz kalna nogāzēm un ne viss, kas kartē liekas viegli sasniedzams, tāds ir Ammānā, jo pa vidu ir kalni un lejas. Vairākas reizes vaicājam dažādiem taksistiem un citiem braucējiem ceļu, pārsvarā tie parāda ar roku, vai arī kādu brīdi liek tiem sekot, līdz pašiem jānogriežas kur citur un, protams, nekur neizpaliek tik ļoti patiesais arābu smaids un izteiktais akcents angļu valodā : „Vilkam tu Džordan”. Kad sakām, ka esam no Latvijas, viņi mēģina atkārtot mūsu valsts vārdu, kas vairs nu nemaz nav tuvu patiesajam, nedaudz padomā un sūta gaisa bučas un viesmīlības sveicienus. Runājot par pārvietošanos vēl jāpiezīmē kolēģa teiktas par autoceļiem Jordānā. Noteikums ir tikai viens – jābrauc pa ceļa labo pusi. Un īpaši tas jūtams galvaspilsētas centrā – ielām pat nav sazīmētu joslu un autovadītāji brauc izteikti haotiski.

Nonākam pie romiešu teātra, ko var redzēt jau no tāluma – tas izgaismots iesēdies viena kalna pakājē, apkārt jauks parks un mošeja. Pie lielā pulksteņa mazi puikas spārda futbolbumbu. Stāvvietu atrast ielas malā nav īpašu problēmu, kaut arī brīvu vietu nav daudz. Noskatām vietu mūsu brazīliešu draugam ar īrēto mašīnu un paši pabraucam līdz nākamajai brīvajai vietai. Te dzirdam būkšķi un skatāmies, ka mūsu ceļabiedri ir apstājušies ielas malā, bet nav ieparkojušies. Kaut kādas nelāgas aizdomas, ka robežas ķibeles nav palikušas uz robežas, bet ir atvilkušās līdzi uz Ammānu. Un jā – aizdomas neviļ, būkšķis skāris īrēto mašīnu un kādu ammānieti. Mums trim latviešiem un lietuvietei no otras mašīnas smiekli mijas ar satraukumu – nu kā tā vienā dienā var neiet. Laikam brazīlieša teiktas bijis taisnība – ja kaut kas noiet greizi jau ceļa sākumā, tad tālāk nevajag doties, jo ķibeles būs. Un ir arī.

Melns kaķis, balts kaķis Ammānā

Mazs gabaliņš naksnīgā amfiteātra

No būkšķa gan vairāk troksnis ir bijis, jo skāde nav nemaz tik liela – ammānieša vecais opelis palicis bez luktura plastmasas, bet īrētais Hyundai ticis cauri tikai ar palielāku švīku auto aizmugurējā spārnā. Nedaudz pazīstami ar tuvo austrumu temperamentu, nospriežam, ka no šī atgadījuma vietējiem nekādu trako brēku nevajadzētu celt. Taču te pie notikuma vietas jau ierodas tūrisma policists, kas strādā būdiņā pie teātra. Nezinu gan, kāpēc tūrisma policijā strādā jordānieši, kuri runā tikai arābiski, jo nekāda izskaidrošanās nesanāk. Nākas gaidīt zināmu laiciņu līdz atbrauc kāds rietumiem tuvāks oficieris un prot angļu mēlē. Mēs nolemjam, ka ar diviem aculieciniekiem pietiks, tāpēc dodamies nedaudz izpētīt apkārtni. Amfiteātris jau ir ieskauts tumsā un aiz dzelzs žoga, taču parks pie tā ar pāris antīkām kolonnām un drupām no romiešu laikiem ir sakopts un jauks . Pie teātra knosās tikai melns kaķis. Pastaigājas jaunieši, kuri klausās arābu mūziku mobilajos telefonos. Mūsu ceļvedis brīdina, ka Jordānijā mobilie telefoni ir svarīgs aksesuārs un pat tāda kā stila un statusa lieta. Nu laikam jau līdzīgi kā Latvijā. Tālāk teātra otrā pusē mums pretī skrien balts kaķis. Laikam būs randiņš ar melno kaķi. Kas šiem nekaiš – švirkst cauri restēm teātrī iekšā un viss lielais amfiteātris ir abu rīcībā. Var izskraidīties un spēlēties ne pa jokam. Ekskluzīva vieta un laiks randiņam! Mums atliek iespiest degunus restēs un vērties caur nelielu eju uz senās pasaules vareno celtni.

Tikmēr mūsu ķibele nekur tālāk nav pakustējusies: tūristu policists palīdz mazināt lielo sastrēgumu un klāt atnākuši vēl daži policisti (kopumā to ielās ir diezgan daudz), bet joprojām tiek gaidīts policijas šefs.  Tikai tagad, pēc kādām 50 minūtēm ierodas galvenais ceļu policists un vispirms svarīgi paspiež puišiem rokas un pasaka ”vilkom”.  Ceļu policists dod norādījumus par tālāko darbību, bet ir ļoti draudzīgs. Beidzot abas vainīgās mašīnas atbrīvo ceļu un seko policijas busiņam. Nedaudz uz priekšu, kur netiek traucēta satiksme. Pa to laiku esam sirsnīgi izrunājušies ar ceļu policistiem un uzzinājuši tuvākās lokālās ēstuves, kurās atrast garšīgu arābu ēdienu. Daļa no mums turpina pastaigāties pa pilsētu, kamēr pāris kvartālus tālāk busiņā tiek rakstīti protokoli.

Pēc pusstundas klejojumiem pamanām, ka mūsu draugi ir atbrīvoti no busiņa, paspiež roku policistiem un smaidīgi tuvojas mums. Tad jau laikam viss labi. Mūsu turku ceļabiedrs Arifs priecīgi stāsta, ka nav spējis nervozēt vai satraukties, jo policisti ir bijuši tik jauki, ka visa avārija vairs neliekas nekas. Uzrakstījuši paskaidrojumu, kurā neviens nav atzīts par vainīgu, tas vairāk statistikai un bijuši brīvi. Policisti tikai vēlreiz parādījuši, kur te tuvumā paēst un priecājušies, ka apmeklējam Jordāniju.

Švarma un šiškebabs

Pulkstenis jau ap desmitiem vakarā – patiešām gara un grūta diena. Dodamies uz policistu ieteikto kafejnīcu – tā ir vietējā ēdnīca, kur pirmajā stāvā smēķē un ēd tikai vīrieši. Mūs laipni aicina uz otro stāvu. Ēdienkartes angliski, protams, nav, tāpēc cenšamies palūrēt, kas uz citiem galdiem un saucam mums zināmos arābu ēdienus – hummus, falafeli, šiskebabus, arābu salātus, švarmu. Un jau pēc neilga laika tiekam pie gardām vakariņām. Iestādījums briesmīgāks kā vecās padomju ēdnīcas – netīrs, piesmēķēts un pārpildīts. Bet ēdiens – debešķīgs. Un pēc gardās maltītes arī rēķins pagalam iepriecinošs – 18 dināri* uz sešiem cilvēkiem.

Tagad tik vēl pēdējais šīs dienas izaicinājums – nolemjam uzbraukt kalnā paskatīties izgaismotas senās citadeles drupas un skatu pār pilsētu un pēc tam uz turku pirti. Esam pelnījuši. Uz citadeli aizbraukt nav nemaz tik vienkārši – vadāmies pēc izgaismotajām kolonnām kalna galā. Bet vēl pirms esam tikuši līdz citadelei paveras iespaidīgs skats – bet iespaidīga ir nevis pati pilsēta, kas izgaismota mirdz uz vairākiem kalniem, iespaidīgs ir Hašemītu karalistes karogs, kas paceļas pāri visai pilsētai un tik majestātiski plīvo. Tas tik maģiski piesaista skatienus, ka esam jau ārā no mašīnas un pielipuši pie kalna margām. Brazīlis saka esam dzirdējis, ka šis karogs esot futbola laukuma lielumā. Varbūt arī ne gluži futbola laukuma, bet tas noteikti ir lielāks par jebkuru māju apakšā un redzams tālu jo tālu.

Nargile jeb ūdens pīpe turku pirts foajē

Nargile jeb ūdens pīpe turku pirts foajēPēc iespaidīgā karoga divas nodrupušās kolonnas citadelē vairs nešķiet lielas uzmanības vērtas. Un pulkstenis jau pus divpadsmit – pirtī ieeja tikai līdz pusnaktij, lai pēc tam vēl var divas stundas pērties, tāpēc būs jākustas pirts virzienā. Kartē izskatās, ka tai tepat vien jābūt, bet kā jau minējām – karte maldina. Jo pirts izrādās kalnam kaut kur pa vidu un lai tiktu līdz turienei jāpārvar ne tikai stāvs ceļš augšā, bet arī daudzi 180 grādu līkumi. Aiz mazām, tumšām un tukšām ieliņām piecas minūtes pirms divpadsmitiem ieraugām izgaismotu māju – Al Pasha Hammam. Paķēruši dvieļus, skrienam iekšā, lai paspētu uz pelnīto relaksāciju. Atpūtas nams jaukā klusā rajonā sagaida ar izgaismotām vīnstīgām un vecu sudraba krāsas Porshe pie ieejas.

Te nu ejot iekšā pēkšņi atskārtām, ka islāma valstī noteikti nevarētu būt kopīgā pirts sievietēm un vīriešiem un vai tik tādēļ mūsu latviešu un lietuviešu meitenēm nenāksies palikt aiz durvīm (kaut gan vēlāk pirts mājaslapā bildēs ir cita aina). Taču iemesls, kāpēc tā arī uz turku pirti netikām bija pavisam cits – visa pirts pilna, šodien vairs nekāda pirtošanās nebūs. Un ja arī būtu, tad pie vainas būtu pirmais iegansts – sievietes peras no rītiem, vīrieši vakaros.

Tā nu lai apbalvotu sevi par sarežģīto maldīšanos un galu galā mērķa sasniegšanu, veldzējamies nargiles jeb ūdens pīpes dūmos pirts foajē un sapņojam, cik lieliska šeit varētu būt turku pirts ar masāžu.

Nu šī trakā diena būtu pavisam galā, ja vien viesnīcā varētu mierīgi gulēt. Taču mūsu četrvietīgajā apartamentā nemaksājis iekļuvis piektais patvaļnieks. Gana liels un neatlaidīgs – melns prusaks. Latviešu puiši atsakās viņu noslaktēt, jo ir bail un nepatīkami. Brazīlis savukārt pesteļo, ka nu jau ir piektdiena un viņš Allāha valstīs piektdienās neko nenogalina – tā ir slikta zīme. Labi, pietiek mums pekstiņu ar brazīliešu sliktajām zīmēm, tāpēc Zane zvana viesnīcas dežurantam. Uznāk tikko pamodies jordānietis un nesaprot, ko darīt. Rīt pasaukšot kādu, kas zinās, ko iesākt. Tā nu Jānis iespundēja lielo viesi virtuves skapī, vēl kādu stundiņu ar Dāvi solīja pieskatīt patvaļnieku, lai neskrien uz guļamistabām un diena beidzot bija galā.

Turpinājums un galerija par Jordānijas braucienu sekos…

* 1 dinārs ~ 1 eiro