IzraēlasPieraksti

Šoreiz peļveidīgais lidotājs ieradies pēcpusdienā uz mazu snaudu. Pēc trijiem atgriezos mājās un skatos kaut kas aizdomīgi melns karājas mūsu palmā. Ahā, draugs fledermausis ir atgriezies! Guļ ļoti, ļoti mierīgi, tikai ausis nedaudz kustas it kā sapņojot saraujoties ik pa laikam. Šoreiz nolemju viņu netraucēt, tik daudz bildējot kā pagājušajā reizē Jānim izdevās. Domāju, lai jau mierīgi guļ, es ar nelikšos ne zinis. Bet kā reiz no galda skatiens veras tieši palmas zarā un te jau pamanu, ka mazais ciemiņš ar’ vis nemaz tik mierīgi neguļ. Te pakasa ausis, te palaiza padusi (jeb drīzāk paspārni). Nē, kaut kā liekas, ka īsti neguļ gan – knosās, kaut kas īsti nepatīk. Te atkal ņem ķepas talkā un nu jau pieķēries pie stumbra ar visām četrām. Mazliet pačurā. Un atkal mēģina gulēt. Iekārtojas smuki ar kājām gaisā, sakārto spārnus kā tādu glītu seģeni sev apkārt un pačuč. Bet miera tomēr viņam nav. Pēc mirkļa skatos – švirkst, jau prom ir.

Un vēl pēc mirkļa draugs tomēr ir atpakaļ, tikai ar palielu kravu savās spārnu delnās – laikam kādā netālā kaimiņu kokā būs sagrābies garšīgus augļus. Sikspārnis pamanās ieķerties ar visām četrām kājām kokā un ēd acīmredzami garšīgos augļus sev no vēdera. Tad gan vairs nenoturējos un skrēju pēc fotoaparāta.
Uztaisīju pāris klikšķus caur logu, bet šķiet, ka neko nevarēs saprast, tāpēc nolēmu riskēt un atvērt logu, cerībā iegūt kādu labāku kadru. Bet ar to arī stāsts bija galā. Mazais našķotājs ar visiem saviem augļiem aizdomīgi paskatījās uz manu pusi un vienā rāvienā nozuda.

p.s. pēc kādas stundas pamanīju, ka mazais rīma tomēr ir atgriezies un pilnu, žļapājošu muti mēģina atkal iekārtoties zarā, lai pasnaustu.