IzraēlasPieraksti

Pagaidām Telavivā mūsu dienas aizrit divatā.

Jānim, protams, darbā ir kolēģi un pusdienas nav jānotiesā vienatnē, savukārt Zanei tik vien kā uzticamā draudzene šujmašīna Sovina un draugs molberts Molberts.

Pagaidām ar vietējo socializāciju daudz vis mums neveicas un tuvākajā laikā Katanu lielākā kopmānija neizdosies uzspēlēt. Toties Zanei ir izdevies iepazīties ar diviem ķīmiskās tīrītavas darbiniekiem, kas tad viņu jau atpazīst un ir iemācījušies izrunāt vārdu. Nu jau arī uzvārds pamazām sāk izklausīties pareizi. Un vienmēr dodoties uz šo sadzīves pakalpojumu iestādi, gan jaunais puisis, gan iesirmais kungs Zani sagaida ar sveicienu un jautājumiem par to, kā tad dzīvojas un kas jauns. Vienreiz pat jauno puisi satikām uz ielas un arī tur viņš atceras savu klienti, pasveicina un apvaicājas, kā iet.

Vēl viena dāma, kas mūs jau atpazīst, ir vietējā veikala pārdevēja. Krieviete, īsiem balinātiem matiem, vienmēr strādā kasē un kreisajā rokā ir uzvilkusi gumijas cimdu ar izgrieztu caurumu plaukstas augšpusē. Viņa mūs atceras jau no pirmajām dienām un kad vienreiz nepamanījusi kaut ko pateica ivritā, ne krievu valodā, pēc tam ļoti atvainojās, ka nav mūs laicīgi ieraudzījusi. Un arī tad, kad Zane reizumis veikalā parādās viena pēc konfektēm (pa kluso, Jānim nezinot ), pārdevēja vienmēr uzvaicā, kur tad pavadonis pazudis!

Šis nebūt nav stāsts par to, ka pārdevēja un puiši no ķīmiskās tīrītavas nu ir mūsu draugi vai paziņas, ar kuriem iziet pastaigāties. Un arī par Katanas biedriem tie nekļūs. Nepavisam ne. Tas nenotiek tik ātri. Bet šis ir stāsts par apkalpošanu, par to, ka pārdevējs un darbinieks klientu neuztver kā kārtējo papīru, kurā jāizlasa lēmums un jāuzspiež zīmogs. Šeit cilvēki saprot, ka katru darbu dara ar prieku un kāpēc gan neparunāties ar ikvienu, kas ienācis pie tevis. Nu ne jau tā, ka aiz tevis paliek rinda, bet, kamēr tirkšķini preču kodus pie aparāta vienmēr var pārmīt kādu vārdu un abiem paliek siltāk ap sirdi. Šīs pazīšanās lika atcerēties ķīmisko tīrītavu Rīgā, Valdemāra Rimi, kur kundze ar krāsaino briļļu krelli vienmēr tevi uzlūkoja no augšas, neko neteikusi noprasīja vārdu un paņēma naudu. Tā, kārtējais papīrs apzīmogots un atkal ir jaunas bikses vai žakete, ko iztīrīt. Un par Super Netto un Rimi, un Maxima pārdevējiem un kasieriem mēs nebildīsim ne vārda, to jau jūs paši zināt labāk.

Šeit tomēr šķiet, ka katrs ir savā vietā!