IzraēlasPieraksti

Sadaļu par šopingu visticamāk aizpildīs Zane, bet katrā ziņā no pirmā mēnesī pieredzētā par šo sadzīves aktivitāti mums ir ko stāstīt. Kaut kādu nezināmu iedvesmu vadīta, Zane pirmdienas pēcpusdienā sadomāja doties nelielā šopingā uz attālāk esošo tirdzniecības centru Azrieli tower. Un te viņas pieredzētais:

Šopings kā jau šopings, liels tirdzniecības centrs ar dažādām apavu, apģērbu un kosmētikas veikalu ķēdēm. Pāris arī atpazīstamas, pārējās – vēl iepazīstamas. Taču lai vai kā censtos vienkārši iepazīt šos veikalus, to sortimentu un cenas, tā vienkārši vērojot, neizdodas. Vietējie pārdevēji ir tādi speci uz tirgošanos, ka pat manas asās piezīmes, ka „paldies, man palīdzība nav vajadzīga. Ja savajadzēsies, zināšu, kur jūs meklēt”, nelīdz. Tā ieejot kādā interjera veikaliņā, sāku aplūkot smalki izšūtas statuetes bižutērijas uzglabāšanai. Kad sadzirdu pie labās auss kādu murminām ivritā, skatos, stāv apaļīga meitene, tērpusies baltā T-kreklā ar veikala logo un rokās tur kādu citu statueti. Kad saku: „Sorry?”, viņa veikli pārslēdzas uz angļu valodu un jau kā sirsnīga, veca paziņa man jautā: „Did you see this one? It’s really nice!”. Ārprāc! Tā uzbāzties, te jābūt uzņēmībai. Saprotu, ka jābūt vēl asākai un atbildu: „Yes, I don’t like it”, un tinos prom.

Kādā apģērbu veikalā ar visnotaļ neko neizsakošu nosaukumu „No name” pamanos ieskatīties pāris jaukās kleitiņās. Tur jau esmu paspējusi tikt vaļā no pirmā šopinga asistenta un, paņēmusi pāris eksemplāru, dodos uz laikošanu. Te jāpiemin vēl viena vietējā īpatnība. Pielaikošanas kabīnes būtu jāsauc par pārģērbšanās kabīnēm, jo pielaikot un aplūkot uzvilkto var tikai iznākot no kabīnes pie liela spoguļa. Jā, jā – tā lai veikala apmeklētāji un šopingošanas asistenti varētu novērtēt! Kāda socializācija! Tā nu pēc pirmās kleitas uzvilkšanas, dodos pie spoguļa. Un kas tad te? Melnīgsnējais asistents jau paspējis atnest man vēl divas kleitiņas, sakot, ka viņaprāt arī šīs ir smukas un vai es nevēlos pielaikot. Nu forši. Atbildu, ka jau šīs apskatīju un man labāk tīk tās, ko šobrīd laikoju, paldies.

Tā nu atkal, uzlaikojot nākošo, asistents joprojām stāv tieši aiz aizkariem un gaida mani iznākam, lai komentētu redzēto un pienestu aizvien ko jaunu.

Kad saku, ka noteikti ņemšu šo te kleitu un lai pārbauda, vai šai otrajai, baltajai nav kāda līdziniece, jo esošai jau ir pāris izrautu diegu, asistentam pēkšņi pievienojas vēl kāda palīdze un grib sākt ar mani runāties, tikai ‘po russki’. Jūtos kā tāda prominence ienākusi veikalā, kur visi sāk skraidīt. Tas patiešām ir nomācoši un pamatīgi spiež Tevi kaut ko nopirkt, ja jau esi ‘izkalpinājis’ pāris asistentus.

Visbriesmīgākā saskaršanās ar šejienes iepirkšanās paradumiem man atgadījās pazīstamā zīmola Mango veikalā. Kā par neražu tieši šeit uzradās pāris lietu, kas iet pie sirds un virsū labi izskatās, turklāt izpārdošanas laikā ir mans izmērs. Viss sākas ar tumšmatainu meiteni, kas izlīdz man atrast vajadzīgā izmēra topiņu. Saku, paldies, es šito ņemšu un dodos tālāk veikalā. Šī man skrien pakaļ un piestiprina mazu uzlīmīti pie cenu zīmes. Tas ir ārprāc, ja tiešām nozīmē to, ko domāju. Un meitene vaicā, vai nevajag vēl palīdzēt iepirkties. Nu nē taču! Ļaujiet tak visu pašam apskatīt, cenas klāt ir, izmēri arī – visu saprotu. Dodoties tālāk atkal saskaros ar vēl kādām trīs šādām palīdzīgām pārdevējām. Visas atšuju. Te nu nonāku pie brīnišķīgām kurpēm, kuras man der un ļoti gribas. Bet kāda neraža! Tās plauktā ir vienīgās un bez cenas! To nu gan vajadzētu noskaidrot. Manas domas laikam lasāmas uz pieres, jo uzrodas vēl viena palīdze un kaut ko saka ivritā. Taujāju pēc angļu valodas, bet šī tik runā ivritā. Beigās ir atradusi kādu kolēģi, kas tad man apskaidro izmaksas. Paņemu kurpes un dodos tālāk apskatīt veikalu. Pēc tam, kad saku palīdzei, ka tās pirkšu viņa turpina man sekot pa visu veikalu. Ak, tu dieniņ tētiņ, cik briesmīga sajūta. Pie katra apģērba, kuru pārskata, atskan jautājums, vai nevajag palīdzēt. Kad beidzot tieku ar noskatīto pielaikošanas kabīnēs, palīdze joprojām stāv pie manām durvīm un pēc manas iznākšanas uzreiz kladzina: „Very beautiful”. Īstākās šausmas, ne iepirkšanās. Kad dodos ar noskatītajām kurpēm un topiņu uz kasi, viņa mēģina apaviem piestiķēt klāt mazo uzlīmīti. Tad paķer arī topiņu ar vēlmi arī tur ko pielīmēt. Uzmetu drūmu skatienu un saku, ka tam jau ir.

Protams, jūs jau nojaušat, ko nozīmē šīs uzlīmes: ”Asistente ar numuru 7038 jums ir palīdzējusi iegādāties šīs kurpes”. Viņai par to noteikti atlec kaut kādi šekeļi. Taču, lai arī man pārdevēja profesija liekas visai jauka, šī ir īsta darba ņēmēja pazemošana. Viņas izskatās izmisušas. Ja jau vienā veikalā vienu nabaga potenciālo pircēju uzrunā vairāk kā piecas šopinga asistentes, tad kā lai pircējs jūtas komfortabli un kā gan šis darbs var nebūt briesmīgs? Un visvairāk jau man žēl ir to meiteņu, kas tik izmisīgi cenšas, lai stāvētu klāt tev tajā brīdī, kad tu nolem – ņemšu to – un paspētu uz tā uzlīmēt savu numuru.