15.07.2008… Otrdiena
Telaviva mūs sveica ar tādu svelmi, kā tikko atverot pirts durvis, lai arī pulkstenis rāda nedaudz pāri 4iem no rīta, kad laikam vajadzētu būt pavisam dzestram. Šeit vasarās tā nemēdz būt – 24 stundas diennaktī valda svelme – kā ar patīkamu villaini kāds visu laiku tevi apsegtu.
Pēc aukstajām lidmašīnā pavadītajām stundām gājiens no lidostas līdz auto beidzas ar manāmu sasilšanu, liekot novilkt visu, ko var atļauties, jo jāstaigā bija diezgan tālu. Taču pats pirmais iespaids, ko sniedz lidosta ir patīkams – ļoti moderna, ar tīru un elegantu dizainu veidota ēka, kas mūs kā ārzemniekus, pirmoreiz šeit ierodoties, patīkami pārsteidz un noteikti rada pārliecību, ka esmu atbraukuši uz mūsdienīgu un arhitektūru cienošu zemi. Iedomājos, ko padomā citzemju iemītnieki, ierodoties Rīgas lidostā – cik tā gan ir maza un arhitektoniski garlaicīga.
Vēl vērts pieminēt, ka ebreju valsts mūs sveica vēl neierodoties tajā – lidmašīnā braucām kopā ar mūsu pašu jauko Jakovu, kurš visticamāk devās apciemot radus. Bet ļoti viņš mūs pārsteidza, kad pie pasu pārbaudes nostājās rindā, kur rakstīts “Israeli passports only”. Mēs saskatījāmies un nobrīnījāmies, bet nu neko. Vēlāk, pēc sarunas ar kādu vietējo dāmu, viņš gausi pārnāca pie “foreign passports”.
